Ukrainas Aizstāvju dienā kareivji stāsta, ko viņiem nozīmē pateicība un ko viņiem trūkst
Ukrainas Pravda Aizstāvju un aizstāvju dienā aptaujāja sešus karavīrus par to, kā viņi uztver pateicības vārdus, kāds atbalsts viņiem tiešām palīdz un ko viņiem pietrūkst civilajā dzīvē. Daudzi atzīst, ka pateicība liek justies neveikli, savukārt konkrēta rūpe un ikdienišķas sarunas ir vērtīgākas par vārdiem.
- oktobrī, Ukrainas aizstāvju un aizstāvju dienā, izdevums "Ukrainska Pravda" runājās ar sešiem militārpersonām par to, kā viņi izjūt sabiedrības pateicību un ko viņiem patiesībā vajag.
Pateicība rada neveiklību
Vairāki intervētie atzīst, ka vārdi "paldies par dienestu" viņos izraisa apjukumu vai neveiklību — daudzi uzskata savu darbu par parastu pienākumu. Speciālo operāciju spēku karavīrs ar segvārdu Fraidejs, dienestā kopš 2018. gada, stāsta, ka pirms 2022. gada pret formastērpu valkātājiem bieži izturējās nievājoši, taču kopš pilna mēroga kara sākuma attieksme mainījusies — parādījušās atlaides veikalos, bezmaksas kafija un vieta sabiedriskajā transportā. Karavīre Katja, dienestā sesto gadu, stāsta, ka cilvēki bieži neuzticas sievietei formastērpā un prasa uzrādīt apliecību. Viņa vēlētos, lai militārpersonas uztvertu kā profesionāļus neatkarīgi no dzimuma, nevis meklētu romantiskus motīvus viņu izvēlei.
Svarīgāka ir konkrēta rūpe
Bezpilota aviācijas kompleksa dežurants Igors uzsver, ka darbi ir svarīgāki par vārdiem — ziedojumi un atbalsts karaspēkam nozīmē vairāk nekā frāzes, kas izskan formāli kā sveiciens. Viņu sadusmo civiliedzīvotāju nepietiekama izpratne par dronu operatoru darba sarežģītību. Robežsargs Eduards stāsta aizkustinošu gadījumu, kad vecmāmiņa no savas nelielās pensijas bijusi gatava sūtīt viņam pārtiku, izlasījusi satraucošus ziņojumus sociālajos tīklos. Viņu nomāc sarkastiski jautājumi par kara gaitu, turpretī iepriecina tuvinieku jautājumi, kā viņiem palīdzēt.
Trūkst ikdienišķu sarunu
Territoriālās komplektēšanas centra darbinieks Daniils, kas nodarbojas ar mobilizāciju, atzīst, ka viņam sen neviens nav pateicies un trūkst brīvā laika sarunām ar tuviniekiem. Vairāki intervētie min, ka visvairāk pietrūkst vienkāršu, ikdienišķu sarunu par filmām, mūziku vai sadzīves tēmām, kas atgriež pie civilās dzīves izjūtas. Noslēgumā Fraidejs aicina lasītājus nepārtraukt sazināties ar tuviniekiem dienestā, sūtīt mazas dāvanas vai vienkārši pajautāt, kā viņiem klājas.
