Publicists Dubiņanskis: kara laikā sabiedrība pērk cerību, nevis patiesību
Ukraiņu žurnālists Mihails Dubiņanskis rakstā analizē, kā kara laikā sociālajos tīklos izplatās uzmundrinoši, bet maldinoši vēstījumi par tuvu uzvaru, un salīdzina tos ar līdzīgiem paņēmieniem citos konfliktos. Autors secina, ka reālo notikumu gaita bieži neattaisno solīto optimismu, taču cerība tik un tā turpina atrast pircējus.

Ukraiņu publicists Mihails Dubiņanskis savā rakstā pievēršas parādībai, ko viņš raksturo kā "cerības tirdzniecību" kara apstākļos. Par piemēru viņš min 2026. gada janvārī sociālajos tīklos izplatītu ierakstu, kurā tika apgalvots, ka smagā ziema ar rekordlieliem sausumiem un apšaudēm ir kara kulminācija, pēc kuras neizbēgami sekos uzvara.
Autors norāda, ka tā laika reālā notikumu gaita izvērtās citādi. Pēc janvāra pārbaudījumiem sekojušas jaunas grūtības — ASV prezidenta Trampa iesaistīšanās militārā avantūrā Tuvajos Austrumos, energoresursu cenu kāpums, kas papildinājis agresorvalsts budžetu, Patriot pretgaisa aizsardzības sistēmu pārtvērēju raķešu izsīkums, kā arī reaktīvo dronu izmantošana pret noliktavām un degvielas uzpildes stacijām Kijivā. Rezultātā valsts saskārusies ar draudiem piedzīvot vēl smagāku ziemu nekā gadu iepriekš.
Standarti propagandas paņēmieni
Dubiņanskis apraksta vairākus tipiskus uzmundrinošus vēstījumus, kas parādās karojošās valstīs. Pirmais apgalvo, ka ciešanu pārvarēšana automātiski tuvina uzvaru — autors to noliedz, atsaucoties uz Amerikas pilsoņu kara pieredzi, kad dienvidnieku izturība neglāba tos no sakāves. Otrais vēstījums saista pieaugošu ienaidnieka teroru pret civiliedzīvotājiem ar tā gaidāmo sabrukumu, kas, kā uzsver autors, ne vienmēr atbilst patiesībai — piemēram, Šermana reids Džordžijā vai Drēzdenes bombardēšana nebija saistīti ar ASV vai sabiedroto militāru bezcerību.
Trešais vēstījums saista jauno bruņojumu ar drīzu uzvaru, ko autors apstrīd, minot Vācijas neveiksmes Pirmajā un Otrajā pasaules karā, neraugoties uz tehnoloģisku pārsvaru. Ceturtais vēstījums jebkuru taktisku panākumu pasniedz kā stratēģisku pagriezumu, kaut arī vēsture rāda, ka veiksmīgas kaujas var sekot drīza kapitulācija, kā tas bija ar Vācijas 1918. gada pavasara offensīvu.
Autors secina, ka šādi vēstījumi, lai arī naivi, sniedz cerību un motivāciju cīnīties tālāk, un tāpēc pieprasījums pēc tiem paliks nemainīgs neatkarīgi no kara reālās gaitas.

/nginx/o/2025/05/04/16821302t1hf64c.jpg)