Prokrieviski noskaņotie Ukrainā baidās zaudēt savas kultūras nozīmi
Ukrainas sabiedrībā norit diskusijas par padomju un krievu pieminekļu demontāžu un ielu pārdēvēšanu, ko pavada prokrieviski noskaņotu intelektuāļu pretestība, kuri baidās no savas kultūras nozīmes samazināšanās.
Pēdējā laikā Ukrainā notiekošās debates par pieminekļiem, ielu nosaukumiem un kultūras kanonu atklāj dziļāku problēmu – daļa sabiedrības, kas ir prokrieviski noskaņota, jūtas apdraudēta. Sarunās ar vairākiem šādu uzskatu pārstāvjiem novērots, ka viņu galvenās bažas ir par to, ka Ukrainas kultūra iegūst nozīmi, kamēr viņiem ierastā – krievu kultūra – to zaudē. Viņi nevēlas kļūt nenozīmīgi.
Savos argumentos šie cilvēki bieži sevi dēvē par kultūras aizstāvjiem, akcentējot augstas garīgās vērtības un kopienas bagātību. Taču, lai izvairītos no apsūdzībām par agresorvalsts atbalstīšanu, viņi pārvērš sarunu uz vispārcilvēcisku kultūras līmeni. Viņi apgalvo, ka noteikti krievu autori ir svarīgi pasaulē un Ukraina zaudēs, ja no tiem atteiksies. Lai gan ārēji viņi pauž rūpes par ukraiņiem, patiesībā viņi nepārzina Ukrainas kultūru un nevēlas to iepazīt. Viņus neinteresē “Nošautās atdzimšanas” vai disidentu literatūras mantojums, jaunais Ukrainas literatūras kanons vai citi pieminekļi, kas nav saistīti ar Krieviju.
Šī nostāja atklāj, ka viņiem nav patiesu rūpju par Ukrainas kultūru. Viņi ir apmierināti ar esošo kārtību, kurā viņi jau ir apguvuši to, ko uzskata par svarīgāko, un tādējādi jūtas autoritatīvi. Impēriskā domāšana viņiem ir iemācījusi, ka viņi ir svarīgi un zina visu nepieciešamo, bet pārējais ir eksotisks vai maznozīmīgs. Tagad viņiem jāpārskata šie uzskati, no jauna jāapgūst un jāatklāj nomāktā, izdzēstā un piespiedu klusumā turētā Ukrainas kultūra. Šī prasība rodas ne tikai no likumiem, bet arī no laika un sabiedrības kopumā, un to pastiprina Krievijas raķetes un genocīda izpausmes.
Prokrieviskās minoritātes pārstāvjus satrauc tas, ka Ukrainas sabiedrība pati lemj par savu simbolisko telpu un var pateikt: “Mēs to nevēlamies.” Viņi ir pieraduši, ka viņu loma ir nozīmīga, un baidās zaudēt kontroli. Viņi dusmojas, ka Ukrainas kultūra iegūst nozīmi bez viņu piekrišanas. Šis process ietver kļūdas un diskusijas, bet tas ir nepieciešams ceļš uz pašnoteikšanos un atbildību. Tā rezultātā daudzu 1970., 1980. un pat 1990. gados izglītotu cilvēku simboliskie pamati tiek apšaubīti. Viņiem jāatzīst, ka Krievijā viņu elki ir svarīgi tikai tur, bet pasaulē tie ir tikai vieni no daudziem. Šī ir pēdējā Krievijas ekspansijas bastiona – saindētās kultūras mantojuma – izpausme, kas vēlas būt pirmā un galvenā par katru cenu. Kad tai atsaka šo statusu, tā reaģē ar naidu un apsūdzībām. Tas liecina par bailēm zaudēt nozīmi un aktualitāti.
Šīs diskusijas ir vērtīgas, jo palīdz Ukrainas sabiedrībai atgūt subjektivitāti un izprast, ar ko tā saskaras. (Šis ir autora viedoklis, kas ne vienmēr sakrīt ar redakcijas nostāju.)
