Irāna no garīdznieku varas līdz militārai sagrābšanai

Irānas analītiķi apspriež iespējamu vēsturisku pāreju no teokrātiskas sistēmas uz tādu, kurā patieso varu īsteno militārās institūcijas. Islāma revolūcijas gvardes korpuss (IRGC), kas sākotnēji tika izveidots 1979. gadā, lai aizsargātu revolūciju, ir attīstījies par milzīgu ekonomisku un politisku impēriju. Pēc aplēsēm, IRGC ar tās saistītajiem uzņēmumiem kontrolē aptuveni pusi no Irānas naftas bagātībām, kā arī plašus interešu lokus būvniecībā, telekomunikācijās un eksporta nozarēs, kas ir miljardu vērti.

Šī pārmaiņa ir ilgstoša, bet to ievērojami paātrinājis karš ar Izraēlu. Kopš 2026. gada 28. februāra valstī ir spēkā ārkārtas stāvoklis, un stratēģiskā un operatīvā vadība ir nodota kara štābiem un augstākajiem ģenerāļiem. Tomēr, kā norāda Vācijā dzīvojošais politiskais analītiķis Farajs Sarkohi, tas nenozīmē pāreju uz tīru militāru diktatūru, jo joprojām pastāv Velayat-e Faqih institūcija un garīdzniecība.

Pēc augstākā līdera Ali Khamenei nogalināšanas Izraēlas uzbrukumā 28. februārī, Irānas Ekspertu padome —, kā ziņots, Revolucionārās gvardes spiediena ietekmē — iecēla viņa dēlu Mojtabu par jauno augstāko līderi. Analītiķi uzskata, ka šis lēmums atspoguļo varas nobīdi uz drošības iestādēm. Damons Golrics no Hāgas Ģeopolitikas institūta redz to kā pagrieziena punktu: "Mojtaba Khamenei iecelšana nostiprina realitāti, ka Islāma Republikā politiski aprēķini un spēku samērs, nevis reliģiskā leģitimitāte, ir kļuvuši par noteicošo faktoru."

56 gadus vecais Mojtaba Khamenei ir garīdznieks, kuram nav bijis augsta reliģiska amata vai redzamas lomas vēlēšanu politikā. Viņa saites ar drošības iestādēm aizsākās Irānas-Irākas kara laikā, kad viņš 1987. gadā pievienojās Revolucionārajai gvardei. Kopš 2009. gada viņš ir tieši koordinējis komandierus un mobilizējis Basij miliciju, kas tika izmantota protestu apspiešanai.

Ekonomikas dati liecina par satraucošu nabadzības līmeni. Starptautiskais Valūtas fonds lēš, ka Irānas ekonomika 2026. gadā samazināsies par aptuveni 6%, bet inflācija sasniegs 68,9%. Tas smagi ietekmējis algu saņēmēju un strādnieku pirktspēju. "Apmēram 80% irāņu izjūt dziļu riebumu pret šo sistēmu," saka Golrics. Masu slepkavības miermīlīgu protestētāju vidū 2026. gada janvārī ir iznīcinājušas sociālo līgumu starp režīmu un iedzīvotājiem.

Abi analītiķi piekrīt, ka režīms savā jaunajā militāri reliģiskajā formā vairs nevar valdīt kā agrāk. Sarkohi prognozē, ka varas iestādes būs spiestas piekāpties sociālajos jautājumos, piemēram, attiecībā uz obligāto hidžabu, vienlaikus turpinot politisko despotismu. Golrics kā vēlamāko scenāriju min nacionālo dialogu, kas ļautu Irānai kļūt par normālu valsti. Tomēr viņš atzīst, ka pašlaik nav plašas, ticamas opozīcijas, kas spētu pārstāvēt sabiedrības gribu. Vecā pārvaldes metode — strukturāla korupcija, organizēta represija un ideoloģiska piespiešana — vairs nedarbojas. Ajatollas nepazudīs vienā naktī, bet to politiskā griba pamazām, bet neatgriezeniski tiek nodota vēstures arhīvam.