Advokāts: deputāta statuss nav “brīvbiļete” nesodāmai uzvedībai, bet Brēmaņa lieta velkas septiņus gadus
Zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns skaidro, kāpēc Saeimas deputāts Rūdolfs Brēmanis var kandidēt un pārstāvēt tautu, kaut arī kopš 2019. gada tiek tiesāts, un kur beidzas vārda brīvība. Viņš norāda, ka imunitāte nenozīmē atbrīvojumu no atbildības.
Latvijas Saeimā ievēlētais Rūdolfs Brēmanis (SV/AJ) ir izcēlies ar skaļu valdošās varas kritiku, taču arī ar uzvedību, kas izraisījusi jautājumus par ētikas un tiesību robežām. Zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns laikrakstā “Latvijas Avīze” 2026. gada 18. oktobrī skaidroja, kāpēc šādiem politiķiem ne vienmēr nākas ciest sekas.
Kas liek uzdot jautājumus
Šogad martā Brēmanis, toreiz Rīgas domes deputāts, kādā salidojumā uzvedies agresīvi un draudējis: “Es tev seju izdauzīšu!”. Nesen priekšvēlēšanu debatēs, atrodoties skatītāju vidū, viņš aizvainojoši izteicies par Eiropas Parlamenta deputāta Ivara Ijaba palīdzi Daci Bargo, nosaucot viņu par grūpiju un parazīti, bet pašu Ijabu – par “politiķi–prostitūtu”. Turklāt kopš 2019. gada Brēmanim ir tiesvedība par Latvijai piederošu 102 721 eiro izkrāpšanu un piesavināšanos laikā, kad viņš kā diplomāts bija valsts amatpersona.
Kandidēšana un ilgā tiesvedība
Dzanuškāns norāda: apsūdzētais vēl nav notiesāts, tāpēc nevainīguma prezumpcija ļauj kandidēt Saeimas vēlēšanās. Krimināllieta tiesai nodota 2019. gadā, tātad process ilgst vairāk nekā septiņus gadus. Advokāts uzsver, ka ilgums vien nenozīmē prettiesisku rīcību, jo sarežģītās lietās var būt liels pierādījumu apjoms un ekspertīzes, tomēr tas rada jautājumu, vai sistēma lietas izskata saprātīgā termiņā.
Imunitāte un vārda brīvība
Ievēlēšana Saeimā krimināllietu nepārtrauc. Saeimai būs jālemj par kriminālprocesa turpināšanu, taču tā neizlemj par vainu – to nosaka tiesa. Dzanuškāns imunitāti salīdzina ar drošības jostu, nevis bruņuvesti. Par nodarījumiem deputāta pilnvaru laikā Satversmes 30. pants paredz Saeimas piekrišanu kriminālvajāšanai.
Par publisko uzvedību advokāts min trīs atbildības veidus: ētiskas sekas pēc Saeimas ētikas kodeksa, civiltiesisku atbildību par goda un cieņas aizskārumu, ja izteikts nepatiess, pārbaudāms fakts, un atsevišķos gadījumos kriminālatbildību. Ne katrs rupjš izteikums ir noziedzīgs, un iestādes var rīkoties ne tikai pēc cietušā iesnieguma.
