Pilsēta pieder arī viņām: sievietes Rīgas stritārtā un grafiti mākslā

Pilsētas telpa nekad nav bijusi tikai neitrāls fons ikdienas dzīvei — tā ir sociāli un politiski strukturēta vide, kurā savijas varas attiecības, ekonomiskās intereses un kultūras diskursi. Tas, kas ir redzams uz ēku sienām, ielām un publiskām vietām, atspoguļo arī sabiedrībā pastāvošās hierarhijas un nerakstītos noteikumus.

Ilgu laiku grafiti un stritārts tika uztverti kā joma, kurā dominē vīrieši, ar savām neformālajām normām un pakļautības kārtību. Šī māksla veidojās kā slēgta subkultūra, kurā sievietēm bija grūtāk iekļūt un iegūt atzinību līdzvērtīgi vīriešu kolēģiem.

Maiņa pilsētas vizuālajā tēlā

Pēdējo gadu laikā Rīgas vizuālā aina ir kļuvusi ievērojami daudzbalsīgāka. Tas nozīmē, ka pilsētas sienas un publiskā telpa vairs neatspoguļo tikai vienu — tradicionāli vīriešu — skatījumu, bet gan plašāku balsu spektru, tostarp sieviešu klātbūtni un ieguldījumu šajā mākslas formā.

Šī pārmaiņa liecina, ka stritārts un grafiti Rīgā vairs nav tikai slēgta vīriešu subkultūra, bet kļūst par atvērtāku un iekļaujošāku pilsētvides izpausmi, kurā sava vieta ir arī sievietēm māksliniecēm. Tas savukārt maina arī to, kā pilsēta tiek uztverta un piederēta dažādām sabiedrības grupām — pilsēta arvien vairāk pieder visiem tās iedzīvotājiem, ne tikai vēsturiski dominējošai daļai.