Mareks Odumiņš: pēc negadījuma ratiņkrēslā atklāta jauna dzīves izpratne
Pirms 15 gadiem neveiksmīgs lēciens ūdenī Mareku Odumiņu atstāja ratiņkrēslā, taču pēc ilgstošas rehabilitācijas viņš stāsta, ka atradis dziļāku dzīves prieku un iekšēju brīvību. Odumiņš uzsver, ka fiziski ierobežojumi nespēj atņemt patieso laimi, kas rodama vienkāršās, agrāk nepamanītās lietās.
Mareks Odumiņš pirms 15 gadiem piedzīvoja smagu negadījumu, ielecot ūdenī, kā rezultātā nonāca ratiņkrēslā. Negadījumam sekoja pusgads reanimācijā un ilgstoša cīņa par izdzīvošanu, taču intervijā viņš atklāj, ka šie gadi ir devuši viņam ko daudz vairāk par fizisku pārbaudījumu – jaunu skatījumu uz dzīvi.
Dzīve pirms un pēc
Odumiņš stāsta, ka pirms negadījuma viņa dzīve bija strauja un piepildīta ar troksni – vienmēr blakus bija draugi vai cilvēki, jo vientulība bija grūti panesama. Pēc negadījuma viņš iemācījies novērtēt vienatni, neuztverot to kā vientulību, bet gan kā iespēju atpūsties no ikdienas haosa.
Viņš atceras brīdi pēc rehabilitācijas, kad, sēžot dzīvoklī ar atvērtu logu, pirmo reizi patiešām sadzirdēja putnu čivināšanu – lietu, kurai agrāk nekad nebija pievērsis uzmanību. Šis piedzīvojums kļuvis par simbolu tam, kā ikdienas steigā cilvēki bieži vien nepamana sev apkārt esošo skaistumu, vai tā būtu daba, arhitektūra vai tuvo cilvēku klātbūtne.
Jauna garīga izpratne
Odumiņš savu pieredzi salīdzina ar Bībeles līdzību par sēklu, kas nes augļus tikai tad, kad tā nomirst zemē. Viņaprāt, arī viņā kaut kas nomira negadījuma brīdī, tomēr tas ļāvis viņam garīgi atdzimt un tagad – nest labumu citiem cilvēkiem.
Viņš uzsver, ka fiziskais ķermenis var būt ierobežots, taču patiesā brīvība un laime slēpjas sirdī un domāšanā, nevis ķermeņa spējās. Papildus pārmaiņām skatījumā uz dzīvi, Odumiņa dzīvē nozīmīgu vietu ieņem sievas atbalsts un gleznošana, kas no vienkārša aizraušanās pārtapusi par nozīmīgu terapijas veidu un dzīves aicinājumu.
