Londonā recenzē Noela Kovarda lugu ar Ričardu E. Grantu un Kristīnu Baranski
Vindemas teātrī Londonā pirmizrādi piedzīvojusi Noela Kovarda komēdijas "Hay Fever" jaunā iestudējuma kritika, kurā galvenajās lomās redzami Ričards E. Grants un Kristīna Baranski. Recenzents atzīmē spēcīgu scenogrāfiju un ansambli, taču norāda uz nelīdzenu komēdijas tempu pirmizrādē.
Londonas Vindemas teātrī izrādīta Noela Kovarda 1925. gada komēdija "Hay Fever", kas gadu desmitos kļuvusi par vienu no autora biežāk iestudētajām lugām, lai gan sākotnēji tās uzņemšana nebija viennozīmīga — Londonas pirmizrādi kritiķi novērtēja kā izklaidējošu, taču vērsa uzmanību uz sižeta trūkumu, savukārt pirmā izrāde Brodvejā cieta neveiksmi.
Luga stāsta par aktrisi Džūditu Blisu, kura atkāpusies no skatuves, lai kļūtu par lauku mājas saimnieci, taču viņas, vīra un bērnu Sorelas un Saimona paradums bez brīdinājuma uzaicināt ciemiņus uz nedēļas nogali rada apjukuma un neērtības pilnu komēdiju.
Iestudējums un aktieru spēle
Izrāde notiek Frenkijas Bredšovas greznā scenogrāfijā, kas atdarina Blisu ģimenes Berkšīras muižas interjeru un saplūst ar teātra paša dekoratīvo iekštelpu. Ričards E. Grants lomā kā pašiemīlots rakstnieks Deivids pievieno savai tēlotai figūrai raksturīgo enerģiju, bet Vila Klouza tēlotais Saimons pārtop no pretenciozas mākslinieka personības aizrautā mīļākā lomā, ieraugot pieredzējušo Mairu, ko spēlē Nensija Kerola. Čārlzs Edvardss iztēlo diplomātu, kura pieklājība tiek smagi pārbaudīta zem Džūditas valdzinājuma.
Kristīna Baranska, kuras tēlotā Džūdita iedvesmota no reālas aktrises Loretas Teilores, izrādē runā ar bezvainīgu Lielbritānijas izrunu, kas, pēc recenzenta domām, mazliet ierobežo lomas vieglumu un dažus jokus atstāj bez pienācīga efekta. Toties Ofēlijas Lovibondas tēlotā Sorela izceļas kā izrādes dzīvīgākais tēls, paužot pašapziņu un šarmu.
Režisore Emīlija Bērnsa, kas pazīstama ar farsu iestudējumiem, izrādē iekļāvusi vairākas atmiņā paliekošas ainas, tostarp romantisku brokastu galda klāšanas ainu ar spilgtu skanisko un vizuālo noformējumu. Pirmajā no vairākām preses vakara izrādēm komēdijas laiks vietām nebija pilnībā nostiprinājies, taču recenzents atzīmē, ka spēcīgāka otrā cēliena daļa liecina par iestudējuma potenciālu.
