Jaunais ES vēstnieks Londonā: Brisele gaida, kad Lielbritānija izlems, ko vēlas
Jukka Salovaara, ES jaunais vēstnieks Lielbritānijā, saka, ka Brisele ir gatava reaģēt, tiklīdz Londona nolems, kādas attiecības ar ES tā vēlas. Viņš sevi redz kā starpnieku sarunās, kas norisināsies pirms premjera Andija Bērnema valdības gaidāmā samita novembrī.
58 gadus vecais Jukka Salovaara nesen stājies ES vēstnieka Lielbritānijā amatā un, visticamāk, kļūs par pazīstamu seju Londonas politikā, kamēr premjers Andijs Bērnems lemj par valsts tālāko attiecību modeli ar Eiropas Savienību. Atšķirībā no sava priekšgājēja Kīra Stārmera, Bērnems ir skaidri norādījis, ka esošā kārtība nedarbojas un ka pirms Darba partijas nākamās priekšvēlēšanu programmas jāapsver visas iespējas, tostarp atkalpievienošanās ES.
Salovaara savu lomu redz kā "facilitatoru", kas pārbauda abu pušu nostāju, lai saprastu, kas būtu reāli īstenojams. Pats viņš sēsies pie sarunu galda, bet atradīsies tam ļoti tuvu. Viņa teiktais — Lielbritānija joprojām ir ES galvenais partneris, un abu pušu iepriekšējās vienošanās vienmēr nākušas par labu abām pusēm.
Salovaara ir bijušais Somijas ārlietu ministrijas pastāvīgais sekretārs un valsts vēstnieks ANO. Šis ir viņa pirmais darbs Eiropas Komisijā, tomēr ne pirmā pieredze Lielbritānijā — 1996. gadā viņš Londonā pārstāvēja Somiju Eiropas lietās, tieši tad, kad Tonijs Blērs gatavojās nākt pie varas.
Novembra samits
Bērnema valdības pirmais ES samits plānots novembrī. Pēc Salovaaras vārdiem, jautājumi par to, kā Lielbritānijas tirgotāji varētu izvairīties no ES pasākumiem pret subsidētu Ķīnas preču plūsmu, tur netiks izlemti, jo ES līdz tam laikam nebūs pabeigusi savus likumdošanas priekšlikumus. Taču darba kārtībā paliks tādas tēmas kā pārtikas standarti, emisiju tirdzniecības sistēmu sasaiste, jauniešu mobilitāte un drošība.
Viņš norāda, ka vienoti pārtikas standarti ļautu atcelt robežpārbaudes — gandrīz 60% Lielbritānijas pārtikas eksporta dodas uz ES, bet 70% importa nāk no ES. Sarunas par "jaunatnes apmaiņas programmu" turpinās — Lielbritānija piedāvājusi 50 000 vietu gadā jauniešiem 18–30 gadu vecumā, bet Brisele pieprasa 150 000.
Salovaara uzsver, ka tagad lēmums ir Lielbritānijas pusē — tai jāizlemj, ko tā vēlas, un tad ES būs gatava reaģēt. Viņš piebilst, ka tik fundamentālam solim parasti nepieciešama plaša vienprātība, tomēr tas, vai nepieciešams jauns referendums, ir Lielbritānijas pašas izlemjams jautājums. Papildus pilnai dalībai vai vienotajam tirgum pastāv arī jaunākas, nedefinētas iespējas, piemēram, asociētā dalība, kas piedāvāta Kanādai.
