Ģimenes ar sāpēm identificē bojāgājušos Venecuēlas zemestrīcēs improvizētajā morģā
Venecuēlā pēc divām spēcīgām zemestrīcēm, kurās gājuši bojā vairāk nekā 2600 cilvēku, ģimenes piespiedu kārtā gaida stundām ilgi, lai identificētu savus tuviniekus improvizētā morģā, kas iekārtots ostas noliktavā La Gvairā.
La Gvairas ostas noliktavā, kas pārveidota par improvizētu morģi, atkārtojas viena un tā pati aina. Ģimenes, no kurām daudzas jau vairākas dienas meklējušas slimnīcās, patversmēs un drupās, gaida stundām, lai apstiprinātu savu tuvinieku nāvi.
Pēc divām zemestrīcēm, kas satricināja Venecuēlu, bojāgājušo skaits pārsniedz 2600. Varasiestādes saskaras ne tikai ar upuru meklēšanu, bet arī ar identificēšanu. Katastrofas mērogs ir pārslogojis vietējos dienestus, liekot iestādēm improvizēt.
Deviņas dienas pēc trīcēm infrastruktūra ir izpostīta, un ķermeņi atstāti ārā vai pagaidu teltīs. Saules karstumā ķermeņi ātri sadalās.
"Es baidos, ko tur ieraudzīšu, bet tas ir vienīgais veids, kā izbeigt šīs mokas," saka sieviete pirms ieiešanas. Viņa gandrīz nedēļu meklējusi savu brāļadēlu.
Iekšā pirmais, kas sveic, ir sadalīšanās smaka. Simtiem ķermeņu guļ rindās, ietīti plastmasas maisos un pakļauti saulei.
Ģimenēm ir divas iespējas. Tie, kas domā, ka var atpazīt tuvinieku pēc apģērba, tiek aizvesti uz vienu zonu. Lielākā daļa tiek novirzīti pie diviem televizora ekrāniem, kur pār tiem rit vairāk nekā 1000 atpazīšanai paredzētu attēlu.
Liliana Gonsalesa, 60 gadus vecā Katijas La Maras iedzīvotāja, identificēja savu 37 gadus veco brāļadēlu pēc tetovējuma. "Viņš nebija sarakstā. Man nācās skatīties attēlus."
Modesta Alemāna, 56, ieradās no Karajakas meklēt māsu Matildi. Brīvprātīgie stāstīja, ka no ēkas bija dzirdamas balsis, "bet neviens nevarēja viņus izglābt".
Džesika Soto, 42, divas dienas gaida savas 15 gadus vecās meitas un trīs gadus vecās mazmeitas mirstīgās atliekas. Viņu ķermeņi tika atgūti gandrīz pēc nedēļas. "Viņi liek jums gaidīt un gaidīt papīrus, kravas automašīnas un kas zina, ko vēl. Man nav citas izvēles kā gaidīt un uzticēties Dievam."
Liliana atzīst, ka panikā metās, kad viņai teica, ka pašai jāidentificē brāļadēls, bet divi darbinieki viņu pavadīja. Viņas tante joprojām ir aprakta drupās, un viņa baidās, ka nākamajās dienās būs jāatgriežas morģī.
