Baltijas paradokss: algas kāpj, bet ēnu ekonomika Baltijā neatkāpjas
SSE Riga jaunākais pētījums rāda, ka, lai gan algas Baltijas valstīs turpina augt, ēnu ekonomikas īpatsvars reģionā saglabājas stabili augsts. Latvijā to pastiprina arī dziļa reģionālā plaisa starp Rīgu un Latgali.
Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) jaunākais ēnu ekonomikas pētījums atklāj, ka algu kāpums Baltijas valstīs pats par sevi nemazina nedeklarēto darījumu apjomu. Pērn vidējā bruto alga Latvijā sasniedza 1815 eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā tā jau pārsniedz 2000 eiro robežu. Tomēr ēnu ekonomikas rādītāji visās trīs valstīs saglabājas līdzīgā līmenī — Latvijā 21,8%, Igaunijā 20,8% no IKP, un abās valstīs tas pat nedaudz pieaugot. Lietuvā, kur konstatēta reģiona augstākā alga (ap 2415 eiro), ēnu ekonomika samazinājusies par 1,1 procentpunktu līdz 23,6%, tomēr tā joprojām ir lielākā Baltijā.
Reģionālā plaisa padara situāciju sarežģītāku
Pētījums norāda, ka valsts vidējie rādītāji slēpj būtiskas iekšējās atšķirības. Latvijā tas redzams īpaši skaidri: pērn Rīgā un Pierīgā alga pēc nodokļiem sasniedza 1990 eiro, bet Latgalē — tikai 1302 eiro. Tieši Latgalē fiksēts arī lielākais ēnu ekonomikas apjoms valstī — 25,7% no IKP. Zemu atalgotas nozares, piemēram, izmitināšana un ēdināšana, kur vidējā alga bija 1190 eiro, veicina neformālu nodarbinātību, jo preču cenas visā valstī ir līdzīgas neatkarīgi no reģiona.
Aplokšņu algas paliek galvenais ēnu ekonomikas elements
Darbaspēka trūkums liek pat mazāk produktīvu nozaru uzņēmumiem celt atalgojumu, bet daļu no tā izmaksājot neoficiāli. Aplokšņu algas veido lielāko ēnu ekonomikas daļu — 47,1% Latvijā, 43,7% Igaunijā un 36,6% Lietuvā. Igaunijas piemērs rāda, ka pat augsta vidējā alga nepasargā no ēnu ekonomikas pieauguma, ja to ietekmē recesija un nodokļu celšana. Lietuva savukārt, ieviešot digitālus risinājumus un stingrākus sodus par nelegālu nodarbinātību, panākusi pakāpenisku, lai arī ierobežotu, progresu.
Pētījuma autori secina, ka Baltijas valstīm nepieciešams mazināt reģionālo ienākumu plaisu un turpināt valsts pārvaldes digitalizāciju, lai mazinātu ēnu ekonomikas ietekmi uz konkurenci un nodokļu ieņēmumiem.
