Andra Alpa debijas dzejoļu krājums: skumjš stāsts par ģimeni, pieaugšanu un mākoņiem
Dzejnieks un prozaiķis Andris Alps izdevis pirmo grāmatu – dzejoļu krājumu. Recenzente Dace Rukšāne to raksturo kā melanholisku, stāstiem bagātu un emocionāli spēcīgu darbu.
Latviešu dzejnieks un prozaiķis Andris Alps, kurš jau vairākus gadus publicējas dažādos kultūrmedijos, laidis klajā savu debijas grāmatu – dzejoļu krājumu. Recenzijā, kas publicēta 2025. gada janvārī, literatūras apskatniece Dace Rukšāne norāda, ka latviešu literatūrā šim krājumam līdzīgu būtu grūti atrast. Grāmatas redaktors ir Ivars Šteinbergs.
Tēmas un uzbūve
Recenzente atzīmē, ka daļa tēmu – ģimene, pieaugšana, alkohols un vielas – atgādina dzejnieka Jāņa Tomaša pirmo krājumu. Šo salīdzinājumu viņa pati dēvē par komplimentu.
Katrs Alpa dzejolis ir ne tikai poētisks, bet arī stāstošs. Rukšāne to saista ar autora prozaiķa pieredzi. Stāsti pārsvarā ir skumji un melanholiski, un tikai dažkārt tajos parādās cerības stariņš. Krājumā skartas attiecības ar vecākiem, draugiem un draudzenēm, kā arī ar pilsētu. Tā daļas nosauktas mākoņu vārdos. Recenzente skaidro, ka mākoņi gan aizsedz sauli, tāpēc spožu gaišumu šeit meklēt nevajag, bet tie var kalpot arī kā patvērums no pārāk spilgtas saules, kas spēj arī iznīcināt.
Recenzentes pārdzīvojums
Rukšāne stāsta, ka dzeju lasot nebija raudājusi sen, bet šoreiz asaras sākušās jau pie pirmā dzejoļa. Tajā bērns ratiņos tiek vests siltā gaismā, bet dzīve salīdzināta ar «neatkārtojami skaistu filmu, ko izrāda vienreiz». Beigās ekrāns satumst, un varonis piecelas un dodas prom. No šīs rindas cēlies arī recenzijas virsraksts.
Recenzente neapgalvo, ka citi lasītāji raudās tāpat. Viņa piebilst, ka varbūt pati ir nonākusi laikā, kad spēcīgi izjūt bērnības un mūža ātro gaistamību. Nesen viņa esot apraudājusies arī Gerda Lapoškas režisētajos «Indrānos». Viņasprāt, grāmatas rindas var iekustināt un aizkustināt lasītāju, ja viņš tam ir gatavs. Pati Rukšāne atzīst, ka krājums viņu aizskāris līdz sirds dziļumiem.
